Pagājušajā nedēļā es un mans dēls Aleksis devāmies uz vīramātes māju, kur mūs sagaidīja mana bērnības draudzene Nelda. Viņa visu dienu veltīja uzmanību Aleksim, un viņi kopā lieliski pavadīja laiku.
“Es nezinu, vai man būs iespēja auklēt savus mazbērnus,” teica Nelda, izrādot skumjas. Kad viņai bija pāri 30 gadiem, viņai piedzima dēls Sandis. Šis ilgi gaidītais notikums viņai deva lielu laimi, un viņa ļāva viņam darīt visu, ko viņš gribēja.
Kad Neldas vīrs devās mūžībā, Sandis bija tikai bērns. Nelda audzināja dēlu viena pati un strādāja divos darbos, lai viņam nodrošinātu labu nākotni. Kad Sandim palika 35 gadi, Nelda beidzot uzdrošinājās uzdot jautājumu, kas viņu jau sen nomocīja… Viņa jautāja, vai vēl ir cerība uz mazbērniem. Sandis atbildēja mierīgi:
“Nekad.”
Neldas dēls apgalvoja, ka visas problēmas cēlonis ir viņa mātes audzināšana, kas esot veicinājusi Sandim infantilu raksturu. Viņš piebilda: “Esmu pieradis dzīvot situācijās, kad viss jau ir sagatavots.”
Vīrietis teica: “Neviena meitene nevēlēsies kļūt par manu otro māti, jo tas būtu pārāk liels solis – ieņemt vietu, kas pieder manai īstajai mātei.”
Sandis piebilda, ka viņš būtībā ir apmierināts ar pašreizējo situāciju un nav gatavs mainīt savu dzīvi tikai kāda cita dēļ. Viņš sacīja: “Man nav vajadzīgs neviens cits, izņemot tevi.”
“Nespēju viņam iemācīt pašu svarīgāko – kā būt īstam vīrietim!” atzina Nelda.
Vai uzskatāt, ka mātes mīlestība var kalpot ne tikai kā aizsargs bērnam, bet arī kļūt par šķērsli viņa pilnvērtīgai personības attīstībai? Dalieties savos viedokļos un pieredzē komentāros!
